SABINE GRASE //

***

jā, šī vieta ir aizņemta.

tur sēž mans gars.

pagrieziena punkts

nekādu zemtekstu, tikai dzīve. tikai dzīve.
nekādu likumsakarību, tikai sakritības. tikai sakritības.

vai tiešām? nezinu.
principā jau nekas nenotiek tāpat vien… un tomēr tik daudz kas mēdz notikt tikai tāpat. tikai tāpat, notikšanas pēc. bez likumsakarībām un zemtekstiem. bez aprēķina un slēptiem mājieniem. vismaz šad tad.
smalka robeža - grūti novilkt.

bet laikam jau, ka tā tam visam ir jābūt. ar pagrieziena punktiem un sarežģījumiem, ar virziena maiņu un pavedienu zudumu, citādāk jau zustu tā dzīves mistika.
bet no otras puses, vai mums to tiešām vajag? daudz vienkāršāk jau būtu, ja viss notiktu tāpat. tieši tik vienkārši. pats no sevis.
bet tā nemēdz būt. vismaz ne šajā dzīvē.

jauna nakts

domu lidojums, neizmērojams. gaismas ātrums, neizsakāms. šķiet, ka pat pasaule riņķojam, uz mirkli, šonakt ir apstājusies. tikai nakts, mēness – valdzinošs un milzīgs – šonakt ir ar mani. un tad vēl domas. daudz domu. par dzīvi. par visu. par visu un tomēr par neko. kam īsti mēs dzīvojam?

dzīvojam, lai aizietu. NĒ! mēs dzīvojam, lai paliktu. lai paliktu atmiņās, bildēs un darbos, ko aiz sevis atstājam. mēs neaizejam. nu vismaz tā vienkārši, jau nu noteikti, ne. kaut kur jau mēs paliekam.

tur laikam arī slēpjas šīs dzīves maģija. mēs varam dzīvot un mēs varam aiziet, bet tomēr palikt. tā ir brīnumaina dāvana, kas jāmāk izmantot. palikšana. atmiņā. darbos. pateicībā. un tieši tāpēc, es ceru, ka palikšu. vismaz kaut kur. dzīve tomēr ir pārāk liela dāvana, lai no tās tik vienkārši atteiktos un paliekot, mēs spējam dzīvot mūžīgi.

jūs jautāsiet – ko lai dara ar mūžību? IZMANTO! lai paveiktu nepaveikto, lai pasacītu nepasacīto un atklātu neatklāto.